Filma"Jumtu cilvēks"

20.02.2006

"Dzīve uz jumtiem"
"Rīgas Apriņķa Avīze"
2006. gada 20. februāris

Drošāk nekā staigāt pa ielu

Industriālais alpīnisms ir darbs īpašos apstākļos, bieži vien desmitiem metru virs zemes. Industriālie alpīnisti parasti tiek pieaicināti tad, kad kaut kādu iemelsu dēļ konkrētā darba veikšanai nav iespējams izmantot sastatnes, tas ir dārgi vai tehniski sarežģīti. Līdz ar to pasūtījumu spektrs ir ļoti plašs. Ir izveidojies priekšstats, ka rūpnieciskais alpīnisms ir ļoti bīstams darbs. Tomēr tam nevar piekrist. Ēriks vairākkārt uzsver, ka galvenais ir ievērot visus drošības nosacījumus un pašam lieki neriskēt. “Manā uztverē, industriālais alpīnisms ir drošāk kā staigāt pa ielu, kur varam paslīdēt vai paklupt. Augšā strādājot tas nevar notikt. Negadījumi parasti notiek pieredzes trūkuma dēļ. Dažreiz cilvēks izdomā, ka viņš rīkosies nevis tā, kā ir mācīts, bet tā kā viņam liekas pareizāk,” par darba drošības nozīmi pārliecināts Ēriks.

Latvijā liela problēma ir tā, ka pasūtītāji nav gatavi maksāt par drošību, izvēloties lētāko piedāvājumu, kas likumsakarīgi nozīmē vecāku un nekvalitatīvāku aprīkojumu un darbiniekus, kuriem trūkst gan apmācību, gan nereti arī nepieciešamās pieredzes un profesionalitātes industriālajā alpīnismā. Ēriks un viņa komanda ir strādājuši visā Latvijā. Arī Rīgas rajonā gan pašvaldības, gan uzņēmumi ir izmantojuši viņu pakalpojumus. Lai nodarbotos ar industriālo alpīnismu, īpaša fiziskā sagatavotība nav nepieciešama, uzskata Ēriks. Svarīgāka tomēr ir psiholoģiskā gatavība. “To var darīt jebkurš. Esmu novērtējis, ka ir jābūt ļoti augstai atbildības sajūtai un vēlmei izprast sistēmu.” Dažkārt alpīnistiem ir jāpilda arī uzkopšanas darbi vai cita veida darbi, ko it kā var izdarīt arī parasts cilvēks. Ir gadījumi, kad nesen strādāt sācis alpīnists nevēlas to pieņemt. “Ir jāsaprot, ka ne vis ir jādara tikai striķos karājoties.

Reizēm ir jāpastrādā arī uz zemes, lai tad, kad jākāpj augšā, cilvēks ir tam sagatavots.” Svarīgākais industriālajā alpīnismā tomēr sagatavošanās darbs. “Ir jābūt izpratnei par to, kā pareizi uzstādīt aprīkojumu. Dažreiz pats darbs ilgst tikai 15 minūtes, bet, lai to veiktu, ir nepieciešami grandiozi priekšdarbi. Tad liekas, ka nav jēgas tik ilgi un rūpīgi uzstādīt aprīkojumu. Bet tā nedrīkst. Darbs ir jāorganizē tā, lai tas būtu absolūti drošs un bez lieka riska,” norāda Ēriks.

Miljonārs nav, bet varētu būt

Ēriks vada industriālā alpīnisma uzņēmumu “ Falkors IAU”. Paveikt darbus, kur nepieciešamas industriālā alpīnisma iemaņas, piedāvā daudz firmu. Tomēr Ēriks uzskata, ka “Falkors” ir profesionālākais šīs nozares pārstāvis Latvijā. Darba specifikas dēļ, Ērika uzņēmumā darbojas arī alpīnistu skola. Mācības tur vada pats Ēriks un Dace Šmite. 2005. gadā uzņēmums saņēmis Eiropas Savienības standartiem atbilstošu augstkāpēju sertifikātu un darbinieki tiek apmācīti atbilstoši Eiropas normatīviem. “Tūliņ beidzam būvēt apmācības centru un gaidām, kad atvedīs visas nepieciešamās iekārtas. Līdz šim mācības notika noliktavu telpās, kur bija salikti āķi un sarežģītas sistēmas,” tā Ēriks.

Ir bijuši piedāvājumi braukt arī uz ārzemēm, bet pagaidām “Falkors” darbojas tikai Latvijas teritorijā. Ēriks gan norāda, ka atalgojums šeit ir daudzkārt mazāks kā ārzemēs, kur vidējā alga augstdarbu veicējiem ir 350 eiro dienā. “Latvijā šāds atalgojums vēl ilgi nebūs iespējams. Ārzemju alpīnisti parasti vienu sezonu strādā un atlikušo gadu izmanto atpūtai. Nesen satiku kādu francūzi, kurš, uzzinājis, ka es strādāju visu gadu, jautāja, vai esmu miljonārs. Es viņam atbildēju, ka neesmu gan. Tas viņu izbrīnīja. Viņš šajā biznesā darbojas apmēram piecus gadus – pa vasarām strādā, bet, kad paliek auksts, dodas uz siltajām zemēm,” par rūpniecisko alpīnistu atalgojumu ārzemēs stāsta Ēriks. Lai strādātu ārzemēs, ir nepieciešams starptautisks sertifikāts. “Savā skolā es darbinieku apmācu, lai viņš strādātu šeit. Ja cilvēks vēlas iegūt tādu sertifikātu, kāds ir man, viņam par to būs jāmaksā liela nauda. Man ir tiesības vadīt kursus, bet pasaulē ir tikai pāris cilvēki, kuri var izsniegt šo sertifikātu un tas ir ļoti dārgi,” stāsta Ēriks. Tomēr šobrīd Latvijā ir vairāki cilvēki, kuri ir gatavi maksāt lielu naudu, lai iegūtu iespēju strādāt ārpus dzimtenes.

Lai nodrošinātu darbinieku drošību, uzņēmums nepārtraukti iegādājas jaunu ekipējumu, eksperimentu gaitā izmēģina to, pielāgo savām vajadzībām. “Eksperimenti notiek zālē un nekas ļauns to laikā notikt nevar,” norāda Ēriks. Arī industriālajā alpīnismā līdzīgi kā citās nozarēs nepārtraukti notiek jaunievedumi un ir tiem jāseko līdzi. Tam tiek izmantoti interneta materiāli, uzņēmums informācijas apmaiņas nolūkā sadarbojas ar specdienestiem, kas arī izmanto īpašus ekipējumus. “Ražots tiek ļoti daudz, bet reāli rūpnieciskajā alpīnismā Latvijas apstākļiem no tā visa noder ļoti maz. Ir pārbaudītas vērtības, pie kurām mēs turamies.”

Problēmas rada pašapzinīgi bagātnieki un ietiepīgas večiņas

Industriālā alpīnista darbā gadās arī kuriozi. Īpaši daudz to ir ziemā, kad no jumtiem tiek tīrīts sniegs. Šajā laikā vislielākās problēmas sagādājot pašapzinīgi bagātnieki un ietiepīgas večiņas. Vismaz reizi sniega tīrīšanas sezonā gadās nonākt konfliktsituācijā ar turīgiem mašīnu īpašniekiem. Kad no māju jumtiem tīra sniegu, teritorija pie ēkas tiek norobežota. Tomēr, kā stāsta Ēriks, bieži gadoties gudrinieki, kuriem liekas, ka uz viņiem šis aizliegums neattiecoties. Neskatoties uz ierobežojumiem un sētnieku protestiem, mašīna tiek novietota tieši zem tīrāmā jumta. “Iesākumā mēs uz mašīnas uzkaisām mazliet sniega un rādām, ka jābrauc prom. Vadītājs notīra sniegu no stikla, bet paliek stāvot. Tad mēs nogrūžam tādu lielāku sniega blāķi, bet ar aprēķinu, lai nesabojātu mašīnu, bet lai būkšķis būtu liels. To viņš nevar izturēt, lec ārā no mašīnas ar bļāvienu “Nositīšu!” un meklē kāpnes, lai rāptos augšā. Tajā brīdī mēs noāķējamies no striķa, nostājamies pusotra metra attālumā no tās vietas, kur viņš rāpjas, un gaidām. Kad cilvēks ticis līdz augšai, mēs viņu brīdinām, ka ir slidens un var paslīdēt. Uz šo brīdinājumu parasti seko lamu gūzma. Un tajā brīdī vīrs liekas uz acīm. Tad ir svarīgi stāvēt pietiekami tuvu, lai viņu notvertu,” smejoties stāsta Ēriks. Līdzīga situācija ir ar večiņām, kas mērķtiecīgi vēlas turpināt ceļu par spīti novilktajām drošības lentēm. “Redzu, ka tūliņ gāzīsies sniegs, un skrienu klāt, lai dabūtu to večiņu prom. Viņa raujas ārā, gāž ar somiņu pa galvu un skrāpē seju. Tajā brīdī vietā, kur viņa stāvējusi, nogāžas ledus. Tad gan tantuks metas ap kaklu un bučo, ka esmu viņai dzīvību izglābis.”