Filma"Jumtu cilvēks"

Kopā rēķinot, apmēram gadu savas dzīves es noteikti esmu pavadījis uz jumta. Man prasās uzkāpt uz jumta vismaz vienreiz nedēļā, nu, sliktākajā gadījumā reizi mēnesī," teic Ēriks Ruģēns. Nav pamata neticēt, jo Rīgas centra namu jumtus viņš ir izstaigājis krustām šķērsām, lēkājis no viena uz otru, rāpies arī baznīcu torņos un pat Zaķusalas televīzijas tornī. Ložņājis pa jumtiem, gan virvēs iesējies, gan arī bez jebkāda papildu nodrošinājuma, kāpis kā dienā, tā naktī, mācījis nebaidīties no augstuma arī specvienību karavīrus. Ar ložņāšanu pa jumtiem Ēriks aizrāvies jau bērnībā, audzinādams raksturu un piespiezdams sevi pārvarēt bailes no augstuma. Saukt Ruģēnu par kustīgu un nemierīgu puiku nozīmētu nepateikt pilnīgi neko -vesels spermatozoīds pašā spēku briedumā uz viņa fona liktos stīvs kā līķis. Treniņu metodes gan Ērikam bērnībā bijušas diezgan savdabīgas - sākot ar staigāšanu pa setu un beidzot ar lēcieniem no ceturtā un pat piektā stāva. Tagad viņš pats atceras: "Oi, no ceturtā stāva esmu lēcis nezin cik reižu. Lēcu arī no piektā stāva - bet tad gan pakaļa bija zila..." Taču rezultāti nav izpalikusi -tagad viņš pa jumta kori staigā tikpat brīvi kā mēs pa ietvi. Tomēr ar to ir par maz - īstam kaifam nepieciešami arvien augstāki objekti. Piemēram, Pēterbaznīca: "Tās tornī gan gribētos uzkāpt - lejā laidies no tā esmu, bet augšā kāpis gan ne."

"Kas tas ir par "action", ja nav bail? Manā uztverē "action" ir tad, ja sevī kaut ko pārvar, bet tam vajadzīgas asas izjūtas. Lai justu, ka dzīvoju, man ik pa brīdim nepieciešami kaut kādi piedzīvojumi. Problēma gan tā, ka pēc katra piedzīvojuma aso izjūtu latiņa paceļas augstāk. Taču par pārgalvību es to neuzskatu - pārgalvība ir tad, ja eksperimentē, bet vēl nav tam nepieciešamās pieredzes. Man pieredze ir.

"Protams, šādas skarbas izpriecas nav palikušas arī bez sāpīgām sekām, un ikvienam praktizējošam ķirurgam Ruģēns būtu ists atradums - tik daudz miesas bojājumu vienā ķermenī vēl kaut kur būtu grūti atrast. "Goda vārds, es pat nezinu, cik kaulu lūzumu man ir bijis - katrā ziņā daudz. Taču vairākumā gadījumu tie ir gūti nevis uz jumta, bet gan kaskadiera karjeras laikā. Pag... nē, ribas gan es laikam salauzu uz jumta."

Taču milzīgajai pieredzei traumatisma jomā ir arī savi plusi. Pirmkārt, kad reiz Ēriku notrieca automašīna, tikai pieredze un spēja automātiski sagrupēt ķermeni palīdzēja viņam tikt cauri ar vidēji smagiem miesas bojājumiem. Otrkārt, Ruģēna dēlam (kuru Ēriks arī ar panākumiem māca ložņāt pa jumtiem un nebaidīties no augstuma) mājās ir uzskatāms piemērs, ka vajag būt uzmanīgam - tētis regulāri staigā ar ieģipsētiem locekļiem vai guļ uz slimības gultas. Par ārzemju kolēģiem, kas paceļ kājās visu policiju, rāpjoties tadās celtnēs kā Eifeļa tornis, Ēriks izsakās ar zināmu cieņu: "Tas ir kolosāls veids, kā meklēt asas izjūtas un gūt gandarījumu. Cita lieta - vai to vajag publiskot... Es, piemēram, diezgan bieži staigāju pa jumtiem paslepšus - daudzi nami ir privātīpašums, un to saimniekiem nepatīk, kā kāds tur ložņā, un tad cilvēki saceļ nevajadzīgu brēku. Tad jūtos kā tāds partizāns.” Tāpēc nebīsties, ieraugot uz daudzstāvu nama jumta cilvēku – visticamāk tas nav ne zaglis, ne Karlsons, tas ir vietējais Zirnekļcilvēks.